Shame on me, but ...

Par vakardienas gadījumu es vai zemē aiz kauna urbjos, jo lieta tāda, ka Anna aizgāja svinēt Popiņam vārdadieniņu un ar Līviņu raiti malkojām vīnu ar ledu... laicīgi sarunāju ar Ilzīti, ka tikšu savākta ap 00.00, lai kā jau Pelnrušķītei pieklājas būtu pie vīrieša tieši pusnaktī :D. Bet... kā gadījies kā ne, iekāpjot automašīnā visa mana galva sāka tā kā cirka karuselis rinķot. Un jau aizbraucot līdz vīrišķim, kas tanī vakarā arī izklaidējās ar draugiem (un tam pa vidam paspēja vēl uztraukties par to vai tik viņa alkohoha līmenis gadījumā nepārsniedz manu līmeņrāžu vērtības...) es vairs nebiju spējīga pat iet.
Pēc tam paspēju izkāpt no braucošas automašīnas, jo negribēju to pieķeskāt... Mans vīrietis, varu saderēt, ka mani tanī mirklī atskaldīt konkrēti vēlējās, bet ieturēti stāvēja līdzās un mēģināja jel kā palīdzēt.
Kaut kā arī nonācām līdz mājām, kur skati arī nebija no tiem jaukākajiem, bet arī tur vīrietis nesatricināmi neatkāpās ne soli. Bet no rīta es vēl uzzināju bonusinformāciju...Es esot pa miegam paspējusi iztīrīt savu gremošanas sistēmu tur pat pie gultas... kas bij interesanti tur bij tīrs, tātad arī par šo lietu mīļums parūpējās... Bet to, laikam, spēj tikai viņš - bez pārmetumiem, morālēm un vēl nez kādiem spaidu darbiem, no rīta lūkoties tev sejā, pajautāt kāds miedziņš bijis, kāda pašsajūta... Un aptekelēt mani līdz pēdējam, arī parūpējoties par to lai laicīgi iesēžos pareizā maršruta autobusā un aizbraucu līdz darbiņam...
Tādēļ vēl jo vairāk man ir mežonīgs kauns, ka viņam tas bij jāpieredz, un jūtos tik vainīga visu priekšā par savu paskatu un uzvedību, ka nezinu kā skatīties viņu acīs...

Bet kopumā... pie kā es šo diezgan baismīgo "iz dzīves" stāstu mēģinu novest... pie tā... ka godīgi sakot, es varu tikai novēlēt katrai tik centīgu un iecīetīgu, mīlošu un gādīgu vīrieti kā manējais, jo ar savu es nedalīšos... :p

Mīlu Tevi mans Broilerīt,
Tavs Cālīts...