in love |
Ik reiz, kad mostos savam burundukam blaku, vai pati tieku pamodināta, es nevaru beigt smaidīt, jo ir tik patīkami redzēt viņu atkal līdzās, mājās... jo... kur mājo sirds, tur mājas...
Pat strīda gadījumā ir grūti dusmoties, jo uztraucos, vai neizdaru viņam pārāk stipri pāri... kaut gan pirmajā mirklī galvu varētu noraut un ādu pār acīm novilkt...
Es jūtos kā tādā regeja dziesmiņā, kuras parasti klausās tādi bik appīpējušies, pārlaimīgi cilvēciņi, kur tu vienkārši kusties no vienas kājas uz otru, un katrā no situācijām jūties vienkārši ļoti labi... Un es jūtos... Jūtos tā ... it kā būtu ne uz zemes... Nu mazs dumiķīts... bet neko nevaru padarīt... ir pagājis vairāk kā gads... bet es vēl joprojām neesmu nolaidusies uz zemes... un šķiet ka man arī neviens neļauj... tikai liek mīkstus dūnu spilvenus zem kājām, lai it kā sajustu zemi... es i diktan laimonīgs, un pateicīgs par to, kas man dots...