Visss, kas skrien un laužas caur lūpu aizsprostu no dvēseles un jutekliskuma maņu tvērējiem... viss, kas izsauc ekstāzes skudriņu vilņus pār visu ķermeni un liek matiem sacelties stāvus no labsajūtas...
Ar katru dienu manas acis verās pasaulei plašāk ar pārsteigumu dzirkstelēm uzlūkojot ik mirkli, kas notiek man līdzās, blaku un arī ar mani pašu.. ik mirklis liek pasmaidīt.. vai tiešām ir atgriezies pilnīgais pozitīvisms manos rīta cēlienos?... ik dienu ir spēks iesākt to smaidot .. par spīti tam, ka esmu apkārt staigājošs bacilis un nebūt neesmu tajā labākajā paskatā, varu apgalvot, ka jūtos pietiekami labi, lai optimizācijas teorija dzīvē iegūtu vēl spēcīgāku optimisma pieskaņu ik katram solim mūsu dienas gājumā...
Diena tak nevar būt pelēka, ja sirds un acis staro... :)Vēl viens fakts ko esmu novērojusi.. mans acumērs ir maldīga lieluma.. gluži vai kā mašīnas sāna spoguļa efekts, kas visu rādāka tālāku un sīkāku(kaut gan, kā no kuras puses skatās esošajā situācijā:D :D) nekā tas patiesībā ir...
Bet nesatraucaties... ES saņemšos... Nosolos... kas es kāda mīkstā? :D :D :D
Kad sniegs lēnītēm slīd pār taviem plakstiņiem un nokļūstot uz skropstām izkūst par visspodrāko ūdens lāsi... viss kļūst daudz daudz baltāks.... smaids iezogas sejā... un vieglā sniega gurkstēšana zem kājām... liek sajusties kā vecajam labajam salatētukam.. kas brien caur sniegiem pie kāda lai dāvātu prieku... un vēl viena smaida drumsla iezīmējas sejā... es tač' esmu smaids kāda sejā ... vai ne? :)
'Smile'Charlie Chaplin's Theme Music for 'Modern Times'
Kas īsti ir mīlestība? Eņģeļi to dēvē par debesu līksmi, velni par elles mokām. Vai tā ir patiesa īstenība, tikai sapnis, kaisli sabangotas asins šalkas vai nebeidzamas laimes alkas?
Mīlestība ir kas nozīmīgāks un nopietnāks nekā sajūsma par sejas līnijām un vaigu krāsu; tā ir lēmums par zināmu jūtu siltuma izpausmi, kas simboliski runā sejas, balss un žestu sīkumos.
Nedrošība, šaubas, bailes… un vienlaikus kutinoša sajūta pakrūtē, acu skatiens, pēc kura sirds ir ar mieru beigt savu ritmisko pukstēšanu, bet pēc tam atkal vairāku stundu neizpratne – kas ir šīs sajūtas?
Mīlestība spēj piedot. Mīlestība ir augstsirdīga un saprotoša.
Mīlēt nozīmē būt blakus, kad tas ir visvairāk nepieciešams, atbalstīt... To nevar vienkārši nopirkt, vai arī ņemt un pārdot, mīlestība nepazīst robežas. Nemīl tas, kas pēkšņā spītā prot aiziet lepns un neaizvainots. Kas mīl, tam citāds likums ir dots – tas prot piedot un aizmirst visu.
Mīlestība nav žēlsirdības dāvana.
Kas īsti ir mīlestība? Eņģeļi to dēvē par debesu līksmi, velni par elles mokām. Vai tā ir patiesa īstenība, tikai sapnis, kaisli sabangotas asins šalkas vai nebeidzamas laimes alkas?
Mīlestība ir kas nozīmīgāks un nopietnāks nekā sajūsma par sejas līnijām un vaigu krāsu; tā ir lēmums par zināmu jūtu siltuma izpausmi, kas simboliski runā sejas, balss un žestu sīkumos.
Nedrošība, šaubas, bailes… un vienlaikus kutinoša sajūta pakrūtē, acu skatiens, pēc kura sirds ir ar mieru beigt savu ritmisko pukstēšanu, bet pēc tam atkal vairāku stundu neizpratne – kas ir šīs sajūtas?
Mīlestība spēj piedot. Mīlestība ir augstsirdīga un saprotoša.
Mīlēt nozīmē būt blakus, kad tas ir visvairāk nepieciešams, atbalstīt... To nevar vienkārši nopirkt, vai arī ņemt un pārdot, mīlestība nepazīst robežas.
Nemīl tas, kas pēkšņā spītā prot aiziet lepns un neaizvainots. Kas mīl, tam citāds likums ir dots – tas prot piedot un aizmirst visu.
Dzīvē vissmagākais laikam ir ļaut cilvēkam iet... Vai ļaut viņam būt pašam par sevi... Ar to pašreiz es cīnos.. es zinu, esmu uzmācīga ar savām vajadzībām visu zināt, par visu būt skaidrībā un drošībā... bet cilvēks nekad tak’ nevar būt ne par ko drošs... jo nav tādas lietas kā dzīvošanas apdrošināšana.. nevis dzīvības, bet dzīvošanas... lietas par ko mēs nekad nevaram būt pārliecināti, kas notiks, kā notiks, kā mūsu rīcība to ietekmēs, jo cik nu es zinu tā nav programmatūra ar jā vai nē iespējām.. dzīvē tā jau ir un banāli skan... bet jā.. nav tādas lietas kā tikai melns vai tikai balts vai tikai balts vai melns.. pat iepērkoties veikalā Jums pajautās kādu balto vēlaties putukrējuma vai karameļu... un melna gadījumā tieši tas pats.. nav vienas krāsas .. ir krāsas ar bezgalīgām nokrāsām.. un nav tādas, kas Tev spētu atkārtoties, pat ja Tu sajauktu akvareļus vienādā proporcijā un veidā.. krāsas, var būt, būs ļoti līdzīgas, bet tās noteikti nebūs vienādas.. tāpat kā nav neviena cilvēka, kas perfekti atbilstu otram.. tāpat kā toņus plānojot.. tikai savā fantāzijā varam iedomāties vai viņi saskanēs viens ar otru, pēc pasaules noteiktiem standartiem, vai tomēr tos piemērosim savai gaumei un sirds balss izjūtām...
Es laikam sāku kļūt veca.. man prasās pēc vērtībām manā dzīvē... nnjaaa.. kāds teiks 21 vēl nav vecums.. ieskaidrojiet tad to manam saprāta līmenim, kas saka, ka pietiek skraidīt tā kā ar uguni pie pakaļas pieliktu... pietiek būt bezatbildīgai pret savu dzīvi, bet atbildīgai pret visiem citiem...
Es zinu šobrīd esmu uzklupusi pavisam cita veida un dabas cilvēkam ar saviem mūžības jautājumiem.. esmu sabiedējusi.. iedzinusi neizpratnē... gan jau dziļi pie sevis viss, kas atliek ir cilvēkam domāt, ko viņa tur nes, par ko viņa runā, kas notiek, ja nekas nenotiek..
Atvainojos, dziļi un patiesi... Mana dzīve ir mana.. nezinu kāpēc es sāku tik krasi uz ko reaģēt... hmm varbūt man, ko saka kāds no iekšAnnas.. ticiet man, arī es nonāku pie vārdiem .. Es nezinu, kas notiek, un kam vispār būtu jānotiek...
Šodien emociju pilna pāršķirstīju sev mīļa cilvēka fotoalbumu... cik gan daudz mēs uzzinām no klusējošām, vēsturē noglabātām, bet apziņā iegrāmatotām atmiņām... jo kādēļ gan mēs glabājam foto uzņēmumus... tādēļ, ka tie ir mirkļi, ko labprāt pieredzētu vēlreiz... ja vien laika rādītājs mums ļautu to griezt atpakaļgaitā... bet tā kā mums tas nav ļauts, nav paredzēts .. tad nu mēs laika grāmatu šķirstam turpat atmiņā.. atgriežoties atkal un atkal, tai dienā, tai stundā, tai minūtē, tai sekundē... tai mirklī... domājot ik pa laikam, kā būtu ja būtu, vai kas būtu bijis, ja es būtu darījis ko citādi... nezinu, kas būtu bijis, bet zinu, ka nu šķiet man vienkārši ir jābūt ar sevi divatā... nespēju pat aizdomāties vai arī kāds cilvēks spējīgs dod to mazo kripatiņu mīlestības un rūpju, ko sirds mana alkst... ikreiz, kad šķiet nu jau būs.... kāds pagriež man muguru, vēršot savu skatu pavisam uz citu pusi, liekot saprast, ka laiks iet.. man iet... jo pie manis nemaz nenāk... kāpēc?.. kas to lai zina, varbūt esmu persona ko var turēt līdzās kā draugu, bet ne kā mīļoto. To nu man jājautā Jums mani mīļie... pati diemžēl pat pēc mana „Bandidos” vārdiem: Dzīve nav pasaka, pierodi... Ticu, ka kaut kur ir happy ever after...
Es vēl joprojām ceru uz laimīgām beigām, kas nekad nebeidzas... Vai Tu arī?.. Sniedz roku un ticēsim kopā... Ticēsim viens otram...
Vēl viens fakts ko esmu novērojusi.. mans acumērs ir maldīga lieluma.. gluži vai kā mašīnas sāna spoguļa efekts, kas visu rādāka tālāku un sīkāku(kaut gan, kā no kuras puses skatās esošajā situācijā:D :D) nekā tas patiesībā ir...
Vēl viens fakts ko esmu novērojusi.. mans acumērs ir maldīga lieluma.. gluži vai kā mašīnas sāna spoguļa efekts, kas visu rādāka tālāku un sīkāku(kaut gan, kā no kuras puses skatās esošajā situācijā:D :D) nekā tas patiesībā ir...
