Dzīvē vissmagākais laikam ir ļaut cilvēkam iet... Vai ļaut viņam būt pašam par sevi... Ar to pašreiz es cīnos.. es zinu, esmu uzmācīga ar savām vajadzībām visu zināt, par visu būt skaidrībā un drošībā... bet cilvēks nekad tak’ nevar būt ne par ko drošs... jo nav tādas lietas kā dzīvošanas apdrošināšana.. nevis dzīvības, bet dzīvošanas... lietas par ko mēs nekad nevaram būt pārliecināti, kas notiks, kā notiks, kā mūsu rīcība to ietekmēs, jo cik nu es zinu tā nav programmatūra ar jā vai nē iespējām.. dzīvē tā jau ir un banāli skan... bet jā.. nav tādas lietas kā tikai melns vai tikai balts vai tikai balts vai melns.. pat iepērkoties veikalā Jums pajautās kādu balto vēlaties putukrējuma vai karameļu... un melna gadījumā tieši tas pats.. nav vienas krāsas .. ir krāsas ar bezgalīgām nokrāsām.. un nav tādas, kas Tev spētu atkārtoties, pat ja Tu sajauktu akvareļus vienādā proporcijā un veidā.. krāsas, var būt, būs ļoti līdzīgas, bet tās noteikti nebūs vienādas.. tāpat kā nav neviena cilvēka, kas perfekti atbilstu otram.. tāpat kā toņus plānojot.. tikai savā fantāzijā varam iedomāties vai viņi saskanēs viens ar otru, pēc pasaules noteiktiem standartiem, vai tomēr tos piemērosim savai gaumei un sirds balss izjūtām...
Es laikam sāku kļūt veca.. man prasās pēc vērtībām manā dzīvē... nnjaaa.. kāds teiks 21 vēl nav vecums.. ieskaidrojiet tad to manam saprāta līmenim, kas saka, ka pietiek skraidīt tā kā ar uguni pie pakaļas pieliktu... pietiek būt bezatbildīgai pret savu dzīvi, bet atbildīgai pret visiem citiem...
Es zinu šobrīd esmu uzklupusi pavisam cita veida un dabas cilvēkam ar saviem mūžības jautājumiem.. esmu sabiedējusi.. iedzinusi neizpratnē... gan jau dziļi pie sevis viss, kas atliek ir cilvēkam domāt, ko viņa tur nes, par ko viņa runā, kas notiek, ja nekas nenotiek..
Atvainojos, dziļi un patiesi... Mana dzīve ir mana.. nezinu kāpēc es sāku tik krasi uz ko reaģēt... hmm varbūt man, ko saka kāds no iekšAnnas.. ticiet man, arī es nonāku pie vārdiem .. Es nezinu, kas notiek, un kam vispār būtu jānotiek...
Šodien emociju pilna pāršķirstīju sev mīļa cilvēka fotoalbumu... cik gan daudz mēs uzzinām no klusējošām, vēsturē noglabātām, bet apziņā iegrāmatotām atmiņām... jo kādēļ gan mēs glabājam foto uzņēmumus... tādēļ, ka tie ir mirkļi, ko labprāt pieredzētu vēlreiz... ja vien laika rādītājs mums ļautu to griezt atpakaļgaitā... bet tā kā mums tas nav ļauts, nav paredzēts .. tad nu mēs laika grāmatu šķirstam turpat atmiņā.. atgriežoties atkal un atkal, tai dienā, tai stundā, tai minūtē, tai sekundē... tai mirklī... domājot ik pa laikam, kā būtu ja būtu, vai kas būtu bijis, ja es būtu darījis ko citādi... nezinu, kas būtu bijis, bet zinu, ka nu šķiet man vienkārši ir jābūt ar sevi divatā... nespēju pat aizdomāties vai arī kāds cilvēks spējīgs dod to mazo kripatiņu mīlestības un rūpju, ko sirds mana alkst... ikreiz, kad šķiet nu jau būs.... kāds pagriež man muguru, vēršot savu skatu pavisam uz citu pusi, liekot saprast, ka laiks iet.. man iet... jo pie manis nemaz nenāk... kāpēc?.. kas to lai zina, varbūt esmu persona ko var turēt līdzās kā draugu, bet ne kā mīļoto. To nu man jājautā Jums mani mīļie... pati diemžēl pat pēc mana „Bandidos” vārdiem: Dzīve nav pasaka, pierodi... Ticu, ka kaut kur ir happy ever after...
Es vēl joprojām ceru uz laimīgām beigām, kas nekad nebeidzas... Vai Tu arī?.. Sniedz roku un ticēsim kopā... Ticēsim viens otram...
1 komentārs:
diezgan smagas pārdomas, saulīt, bet dzīvē tā vienmēr gadās. tik tiešām novazāta frāze, bet dzīvē viss notiek uz labu. man tik dažreiz šķiet, ka tas labais tik ilgi velkas, ka varbūt es to nepaspēšu izbaudīt. dažbrīd vienkārši gribās, lai tagad un uz vietas ir laulības dzīve, labi apmaksāts darbs, bērni, kas jau ir saprātīgā vecumā. bļin, kā to gribas, ātrāk. lai nav visu šito ups&downs. bet no otras puses, vēlviens nodrāzts teiciens, nav labuma, bez sliktuma. ;)
Ierakstīt komentāru