Vēl pagāšsvētdien viss bij labi... priecīgi atgriezāmies no laivu brauciena pa gauju .. sarkanbrūni kā tādi vēzīši.. Tētis sagaidīja mūs pagalmā tik priecīgs ... Un pirmdien viņa dūrītes atslāba un sirds apstājās manā acu priekšā... Guntis Pakalns - nomira... bija tik sāpīgi un tik nereāli apzināties, ka tik tikko ar viņu augšā virtuvē runājos.. un nu vairs tēta nav... 

Viņš bij cilvēks kas mani uzņēma vissirsnīgāk, vismīļāk, un bija pats pats labākais.... viņš man bij kā tētis... un nu viņa nav... fiziski nav ... bet no domām viņš vienkārši neiziet... turos un valdu asaras, lai būtu stipra priekš visiem .. bet pati saļimstu dārzā un raudu.. arī tagad šīs pāris rindiņas sagādā milzum lielas sāpes.. 

TĒTI.. man pietrūkst tevis ļoti... mums visiem... Mēs mīlam Tevi, lai kur Tu arī tagad būtu... 

Un liels paldies visiem apkārtējiem ... it īpaši manam darbiņam, ka bij tik atsaucīgi un saprotoši.. es to neaizmirsīšu .... PALDIES...

Rītdien bēres... es nezinu cik daudz spēka man būs... bet es arī turēšu dūrītes līdz pēdējam, jo zinu ka Tētis turējās dēļ mums....