My mind is in your pocket ...

Tik dīvaini tā vienkārši sēdēt ne savā gultā un tomēr jau savā, svešā mājā, bet tomēr jau savā un rakstot skolas darbus vai vnk kārtojot māju gaidīt mājās cilvēku. Gaidīt nevis tam dēļ, ka pienākuma spiestam šim cilvēkam tā vai tā būtu jābūt un pēc visiem loģikas likumiem agrāk vai vēlāk bet tieši te viņš attapsies.... Bet gaidīt tamdēļ, ka bez viņa kaut kā Tevī pašā iztrūkst, miera nav, ir neaprakstāma neziņas sajūta par to kā šo laiku saīsināt, lai tikai paiet ātrāk laiks, kad atkal ieraudzīšu cilvēku uz mirkli, jo tad atkal man būs jādodas prom... Dīvaini gaidīt nevis vnk apzināties, ka ir un nekur jau tāpat neliksies... man ir nepieciešama šī klātbūtne un tai pašā laikā tā ir kaitīga it īpaši, ja man uz ko jākoncenrējas.. jo visas domas izdzēstas, kad Viņš ir līdzās .. prāts nedomā tikai ir un pastāv, eksistē un brīnās par apkārtnotiekošo. Bet līdz ko nav blakus tā domas parādās, tikai visas lielākoties par viņu ..