Ir tik nenormāli smagi uz sirsniņas... tik smagi... vot sēžu šobrīd savā laboratorijā un man sāp.... už raudāt gribu... kāpēc?.. mamma no rīta zvanīja... viss bija jauki līdz mirklim, kad viņa atkal pārleca uz tēmu, kas-tad-ar-kāzām-notiek! Viņa ar tām ir apsēsta... Ar savu vienu skatu punktu iecirtusies ka tagad man tikai dēļ tā ka ar savu mīļoto dzīvojam kopā mums ir jāprecas... protams viss būtu labi ja vnk jāprecas... bet viņa jau to plāno tuvākā gada(pusgada) laikā... bet mēs vēl šo to vēlamies dzīvē izdarīt pirms saukt sevi par ģimeni... pirmkārt jānostabilizējas uz savām kājiņām.. stabilā darbiņā ar stabiliem ienākumiem... pēc tam protams arī man tak ir tagad jāpabeidz skola, jānoliek mums abiem ir tiesības, kas arī starp citu maksā naudu. Iespējams iegādāties mašīnīti... un tad atlikt naudiņu kāzām... kredītā precēties vai uzsākt jaunu dzīvi visiem atdodot parādus un nezinot kā dzīvot tālāk mēs negribam. .. Un tieši tas ir sāpīgākais.. ka man teju vai liek izvēlēties starp man mīļākajiem cilvēkiem... es mīlu abus un negribu nevienam darīt pāri ... bet šoreiz mammai nav taisnība un lai kā man tas sāpēs, man nāksies viņai pretstāvēt... jo tā ir mana dzīve, manas izvēles un manas kāzas ko viņa cenšas ieplānot... viņai bij savas.. bet man būs MANAS, MŪSU ar mīļumu ... es negribu uzspiestus lēmumus, sāpīgus pārmetumus jelkad pēc tam... nevēlos... es gribu visu skaistu un tīru un patiesu ...
