Ar kāju cilpā...

Vakar es atkal iekāpu pagātnes lamatu cilpā... Kas man iepriekš šķita varen spēcīgi apžņaugusies ap kāju, teju vai žmiedzot visu manu miesu līdz asinīm un notrulinot mani pašu, bezspēkā pārdzīvojot un ģīpstot... Bet šoreiz, kā par brīnumu man pašai, to bij tik viegli atsiet un es mierīgi izcēlu kāju no tās... Tik nesamērīgi viegli, ka pat pati izbrīnījos... Un nu uz to noskatos ar vieglu atelpu un nav pat vairs kārdinājuma tām lamatām tuvoties, lai cik salds kādreiz šķita māneklis... Es mierīgi ievelku dziļu elpu krūtīs, un šorīt jau staigāju bez pieklibošanas un tikai uz priekšu... Atvieglojums, tik tiešām.. :)