Heisāāā.... Esmu crazy happy... Vai Jūs zināt, kas tas tāds? Ne, es arī :D Bet šodien es varu teikt, ka jūtos lieliski....Esmu paspējusi drasēt apkārt mežoņa ātrumos no punkta A uz punktu B ar saviem papēžzābaciņiem kājās tā, ka liekas papēdim jau sen nevajadzētu atrasties pie pazoles stiprinājumiem ...
Un ielauzusies konsultācijā, kad viss jau praktiski ir beidzies...
Un izjutusi savu sargeņģeli stāvam ar ciešu sava spārna tvērienu pār mani...
Viņš... Tas... Es pat lāgā nezinu kā, lai dēvē šo parādību... Cits to sauc par "laimes krekliņu"... Bet kāds.. par Ticību... Jūs iespējams jautāsiet ticību Kam? Bet vai tad uz to ir iespējama tikai viena atbilde?!?... Mēs katrs esam tik dažādi, cik nokrāsu spēj būt varavīksnes 7 krāsu, dažāda daudzuma pilienu sajaukumam... un katra no šīm individualitātēm tic Kam citam...
Bet mēs ticam Tam labākajam - ar to mēs visi esam līdzīgi...
Un pašreiz es ticu, ka ir tā dēvējamie Sargenģeļi, kas ir nomodā ik mirkli par mums... Kāds vīrs teica, ka mums visiem ir vismaz 2 sargenģeļi...
Viens - ko materiālajā pasaulē nedz redzam , nedz dzirdam, nedz ar rokām spējam taustīt, tomēr vienmēr jūtam...
Otrs, kas mums dāvāts jau kopš dzimšanas, ko mēs varam just ar visām mums esošajām maņām... Mamma... Māmiņa... Cilvēks zemes virsū, kam nav nekā dārgāka par sev dāvāto bērnu... Cilvēks, kas pašaizliedzīgi ņems visu tavu dzīves smagumu sev uz krūtīm un ne mirkli nerādīs, ka nasta par smagu... Eņģelis, kam rokās dots saules stars, kas jāsaglabāvienmēr mirdzošs...
Lai kā negribētos atzīt... Šis "saules stariņš"...
Vismaz manā gadījumā, ne vienmēr ir bijis maigi sildošs un acis priecējošs...
Zinu, ka esmu bijusi ogles karstuma dedzinoša...
Bet šīs maigās plaukstas nav mani palaidušas vaļā....
"Ir tik cilvēcīgi mīlēt, lai saņemtu mīlestību, bet mīlēt pašas mīlestības dēļ - tas jau ir eņģeliski."
Alphonse de Lamartine (1790 - 1869)
Es Ticu...
Es Mīlu...
Es Zinu, ka mani sargā un nes uz rokām, lai kādi ceļi zem kājām vijas...
Paldies...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru